Parasti, atnākot ciemos iepazīties ar Pogu, vecākiem ir divi nemainīgi jautājumi: kas bērnam jāprot un kā notiek adaptācija?
Uzsākot Pogas gaitas, bērnam būtu jāprot patstāvīgi staigāt un patstāvīgi paēst, kaut vai piepalīdzot ar rokām. Citu prasību bērnudārza gaitu uzsākšanai nav.
Bet ir dažas lietas, kas bērnam ļoti atvieglotu bērnudārza gaitu uzsākšanu. Pirmkārt, krūtsbarošana īsti nav savienojama ar bērnudārza gaitām – tas nu ir kaut kas, ko neviena skolotāja vai auklīte bērnam nespēs nodrošināt!
Otrkārt, laicīgi maksimāli pielāgojot dienas ritmu bērnudārza dienas ritmam, bērnam būs daudz vieglāk pierast pie jaunās dzīves. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē brokastis 9.00, pastaiga – ap 11.00, pusdienas – drīz pēc 12.00, čučamlaiks – no 13.00 līdz 15.00. Lieliski, ja bērns šādā ritmā vēl pirms bērnudārza gaitām ir dzīvojis vismaz pāris mēnešus. Nu, tāds diezgan ilgs disciplinējošs mājas darbs visai ģimenei. 😊
Protams, ar laiku pierod un iejūtas visi bērni, bet ja dienas ritms pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas ir stipri atšķirīgs, bērnam vēl bez pierašanas jaunā vidē, bez mammas, sadzīvē ar daudziem jauniem kolēģiem, nākas cīnīties ar miegu pie zupas bļodas vai gluži otrādi – ar bezmiegu čučamlaikā, un tas ir lieks stress jau tā satraucošajā adaptācijas laikā.
Par pašu adaptāciju. Pogas gaitas pirmo reizi uzsākot, katram bērnam viens rīta cēliens pienākas kopā ar mammu vai tēti, vai omīti/ auklīti u.tt. – pieaugušais droši nāk līdzi grupiņas telpā un kopā izdzīvo visu dienas pirmo pusi soli pa solim – spēlēšanās, roku mazgāšana, brokastis, Rīta aplītis, un tā tālāk, un tā tālāk… Bieži vien šāds kopā būšanas rīta cēliens vairāk ir vajadzīgs mammai nekā bērnam – lai pārliecinātos, ka šī ir droša vieta manam bērnam, ka te par viņu tiešām parūpēsies; lai iepazītu skolotāju darbībā un meklētu sevī to spēku uzticēt viņai pašu dārgāko – savu bērnu, kas līdz šim varbūt nav atkāpies no mammas ne mirkli!
Jo stāsts allaž būs par to, ka nevis bērns sāk iet bērnudārzā, bet vecāki PALAIŽ bērnu bērnudārzā – palaiž lidojumā, pārgriež nabas saiti otrreiz, ļauj kļūt PAŠAM, lielākam, drosmīgam, patstāvīgam. Tādēļ mammai jābūt 100% pārliecinātai, ka šis ir īstais brīdis, īstais bērnudārzs un īstā skolotāja – tad adaptācija visdrīzāk būs ātra un bez lielām bēdām un slimošanai.
Un no otrās Pogas dienas –jā, mammai jābūt gatavai mazo atstāt un doties savās gaitās. Protams, drīkst ienākt opā grupiņā, paspēlēties, bet uz brokastu laiku jāsaka attā un drosmīgi jānodod mazais skolotājas rokās. Un jā – negaidiet, ka skolotāja bērnu izņems no jūsu rokām! Tas ir mammas darbs – saņemties un ATLAIST. Mammas – raudāt nedrīkst! 😊 To drīkst garderobē, mašīnā vai mājās. Bet atvadoties no bērna jābūt īsti Holivudas aktrisei ar smaidu un pārliecību – viss būs kārtībā! Tev te patiks! Attā!
Īstenībā mazuļu grupiņā pirmā patstāvīgā diena bieži vien ilgst tikai 20 minūtes – ja mazais ir ļoti kreņķīgs, skolotāja zvana mammai, mamma nāk pakaļ – un pirmā patstāvīgā diena galā! Nekādas spēlēšanās grupiņā vai laukumiņā – kad atnāk mamma, jāiet mājās. Bērnudārzs – tā ir vieta bērniem! 😊 Pirmajai dienai seko otrā, otrajai trešā –
varbūt jau stundu gara? 😊 Un parasti pirmās vai otrās nedēļās beigās mazais bērnudārznieks jau ir gatavs čučēt Pogā, pirms tam noklausoties pasaku un saņemot vienu gardumgardu Rūķa Rozīni.
No pirmās patstāvīgās bērna dienas bērnudārzā ir 2 zelta likumi:
- Atvadas – jo īsākas, jo labāk! Bez bažām balsī, bez piecām bučiņām un bez “atnāc vēlreiz samīļoties!” Ja bērns jums knapi pamāj un jau ir draugu bariņā, nesauciet viņu atpakaļ – ir iemesls priekam un varbūt kafijai ar kūciņu tuvākajā kafejnīcā – jūsu bērnam patīk dārziņā!
- Konkrēts atvadu rituāls – pamāt pie konkrēta lodziņa, iet ar skolotāju apliet puķi, kopā padzerties ūdeni un tad atvadīties, iedot pieci – un šo rituālu nevajag mainīt līdz pat skolai. (Vai varbūt pat līdz vidusskolai. 😊)
Lieki teikt, ka ar trīsgadniekiem, četrgadniekiem, piecgadniekiem parasti viss adaptācijas process notiek daudz ātrāk un vispār bez asarām – jo Poga ir laba vieta, kur bērniem augt! 😉
